Etniskās piederības visā pasaulē (beta)

Ziemeļāfrikas sefardu ebreji ir daļa no plašās “Mizrahi” ebreju populācijas, un tajos ietilpst tie, kas kopā pazīstami kā “Magrebi ebreji”, atzīstot viņu mantojuma “rietumu” lokalizāciju no Marokas, Alžīrijas, Lībijas un Tunisijas. Ebreji pirmo reizi devās uz Ziemeļāfriku vai nu kā senās izraēliešu karaļvalsts tirgotāji, vai arī satricinājumu laikā pēc karaļa Zālamana tempļa iznīcināšanas, ko babilonieši iznīcināja 586. gadā p.m.ē. Viņi apmetās berberu vidū, un viņu pēcnācēji ir mūsdienu “Marokas ebreji”. Ebreji Alžīrijā tika apmetināti kopš vēlā romiešu perioda, un tās sekojošais imigrantu pieplūdums sekoja vestgotu vajāšanām Eiropā. Gan Lībijas, gan Tunisijas ebreji ieradās grieķu pakļautībā vairākus simtus gadu agrāk nekā alžīrieši, 3. gadsimtā pirms mūsu ēras. Vairāk nekā tūkstoš gadus pēc tam, kad ebreji pirmo reizi ieradās Ziemeļāfrikā, Spānijas inkvizīcija (un ebreju izraidīšana) 1492. gadā pēc mūsu ēras ieviesa otro masveida migrāciju no Ibērijas pussalas uz Ziemeļāfriku. Līdz ar Izraēlas valsts nodibināšanu 1948. gadā lielākā daļa Ziemeļāfrikas ebreju devās uz Izraēlu no tā laika līdz 70. gadiem, veicot vairākas nelielas un lielas izceļošanas no arābu zemēm. Ievērojama daļa Ziemeļāfrikas ebreju pārcēlās uz Franciju, un ārpus pāris tūkstošu lielas kopienas Marokā Ziemeļāfrikā ir palicis ļoti maz ebreju.